Svētais Pēteris Džūlians Eimards, svētais dienā 3. augustā

(4. gada 1811. februāris - 1. Gada 1868. augusts)

Svētā Pētera Džūlija Eimarda stāsts
Pietro Džuliano ticības ceļojums, kas dzimis La Mure d'Isère, Francijas dienvidaustrumos, noveda viņu pie tā, ka viņš bija priesteris Grenobles diecēzē 1834. gadā, pievienojās jūrniekiem 1839. gadā un dibināja Vissvētākā Sakramenta draudzi 1856. gads.

Papildus šīm izmaiņām Pēteris Džūlians ir saskāries ar nabadzību, viņa tēva sākotnējo pretestību Pētera aicinājumam, nopietnām slimībām, pārmērīgu jansenistisku uzsvaru uz grēku un grūtībām iegūt diecēzi un pēc tam pāvesta apstiprinājumu viņa jaunajam reliģiskā kopiena.

Viņa Marisma gadi, ieskaitot kalpošanu provinces vadītājam, piedzīvoja Euharistiskās nodošanās padziļināšanos, īpaši sludinot četrdesmit stundas daudzos pagastos. Sākotnēji iedvesmots no idejas kompensēt vienaldzību pret Euharistiju, Pēteris Džulians galu galā tika piesaistīts pozitīvākam garīgumam nekā mīlestībai, kuras centrā ir Kristus. Pētera dibinātās vīriešu kopienas locekļi mijās ar aktīvu apustulisko dzīvi un Jēzus pārdomām Euharistijā. Viņš un Marguerite Guillot nodibināja Vissvētākā Sakramenta kalpu sieviešu draudzi.

Pēteris Džūlians Eimards tika beatificēts 1925. gadā un kanonizēts 1962. gadā, dienu pēc Vatikāna II sesijas pirmās sesijas beigām.

Pārdomas
Katrā gadsimtā grēks ir bijis sāpīgi reāls Baznīcas dzīvē. Ir viegli padoties izmisumam, tik spēcīgi runāt par cilvēku neveiksmēm, ka cilvēki var aizmirst Jēzus milzīgo un altruistisko mīlestību, par ko liecina viņa nāve pie krusta un viņa dāvana Euharistijā. Pietro Džuliano zināja, ka Euharistija bija atslēga, lai palīdzētu katoļiem dzīvot kristībās un ar vārdiem un piemēriem sludinātu Jēzus Kristus labo vēsti.